Šveices nacionālais kopprodukts 1985. gadā bija 16 797 ASV dolāri uz iedzīvotāju un summārais dzimstības koeficients 1,5 bērni vienai sievietei. Pirms tam, pieaugot turībai, bērnu skaits bija ar katru gadu nepielūdzami samazinājies, taču 1985. gads bija pagrieziena punkts, pēc kura, turpinot pieaugt šveiciešu turībai, lēnām sāka atkopties arī dzimstība. Pastāv saikne starp valsts turību un dzimstību, taču tā nav vienkārša. Pieaugot pārticībai, lai cik tas pārsteidzoši būtu, līdz noteiktam brīdim dzimstība iet uz leju. Tomēr pie noteikta sliekšņa šis kritums apstājas un dzimstība, lai arī ļoti lēni, sāk uzlaboties. Vienkāršākais skaidrojums ir, ka, sabiedrībai kļūstot gana turīgai, pieaug savākto nodokļu masa, kas ļauj īstenot aktīvus un kompleksus dzimstības veicināšanas pasākumus. Vienlaikus, protams, notika nozīmīgas pārmaiņas arī šveiciešu uzskatos. Viņi saprata, cik svarīgi ir domāt ilgtermiņā – atteikties no daļas ienākumu pašreiz, lai spētu lēnām atjaunot sabiedrības ilgtspēju paaudžu nomaiņas ziņā.
Ir būtiski ņemt vērā vēl vienu pārsteidzošu sakarību – apmierinātības ar dzīvi kāpums novērojams tikai līdz noteiktam labklājības pieauguma slieksnim. Šķērsojot šo slieksni (ap 10 000 eiro IKP uz iedzīvotāju), apmierinātība ar dzīvi vairs nepieaug pat tad, ja ienākumi turpina palielināties. Tāpēc ir nepamatoti censties motivēt cilvēkus ilgtermiņā ar lielākas turības pieaugumu.
Īrijā 80. gadu vidū emigrācija sasniedza teju 1% no iedzīvotāju skaita katru gadu. Kad sabiedrībā noskanēja trauksmes zvans, īri ar laiku atjaunoja savas valsts pievilcību tiktāl, ka panāca gan aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanos, gan arī nozīmīgu investīciju ienākšanu valstī. Mēs redzam, ka citas valstis ir saskārušās ar līdzīgām grūtībām un spējušas tikt ar tām galā. Sākotnēji šķietami nenovēršamie procesi ne vienmēr ir tik nolemti un bezcerīgi, JA tiek veiktas stratēģiskas darbības, JA ir vismaz vairākuma nācijas atbalsts un politiskā griba īstenot uzstādījumus ilgtermiņā. Taču vispirms ir nepieciešams redzējums. To piedāvā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam jeb Latvija 2030, kuru 10. jūnijā vienbalsīgi apstiprināja Latvijas Republikas Saeima.
Raksturošu desmit svarīgākos Latvija 2030 mezglu punktus.
1. Saprātīgi likt lietā visas nacionālās bagātības. Latvijas nākotne atkarīga no tā, cik saprātīgi rīkosimies ar nacionālajām bagātībām – mūsu rīcībā esošajiem resursiem jeb kapitāliem. Šīs bagātības ir cilvēki, ekonomika, daba, kultūra, sabiedrības kvalitāte un valsts vieta pasaules telpā. Saprātīgs izmantojums ir šo kapitālu nenoplicināšana, potenciāla maksimāla izmantošana, reizē nemainot vienu (piemēram, kultūru vai vidi) pret citu (ekonomiku).
2. Vislabākajā stāvoklī ir vides kapitāls, bet vissliktākajā – sadarbība sabiedrībā jeb sociālais kapitāls. Mums ir vērtīgs, bet neadekvāti zemu izmantots dabas kapitāls. Sabiedriskās saites ir ļoti sliktā stāvoklī. Savukārt kultūras mantojums un jaunrade nav pietiekami saistīti ar citiem kapitāliem, it īpaši ekonomisko. Vietas kapitāla izmantošanai pa īstam mostamies tikai tagad. Cilvēkkapitāls (mūsu visu spējas, zināšanas, veselība) ir vidēji labā stāvoklī, tomēr netiek pietiekami ražīgi izmantots. Nopietns drauds ir nelabvēlīgie demogrāfiskie procesi – depopulācija un novecošana, jo ikvienas sabiedrības centrālais muskulis ir nācijas spēja cilvēkkapitālu audzēt un kvalitatīvi izmantot. Tādēļ ilgtermiņa izaicinājums ir veicināt mūsu cilvēku prasmju, zināšanu un veselības uzturēšanu salīdzinoši labā stāvoklī, lai tās varētu aktīvi, radoši izmantot visu cilvēka mūžu. Mācīties no šūpuļa līdz kapam. Latvija 2030 apliecina izglītību kā centrālo ne tikai cilvēka, bet arī citu kapitālu vērtības uzturēšanas stiegru. Pretstatā 20. gadsimta praksei, kad izglītība vairāk koncentrējās bērnības un jaunības gados, tagad, lai spētu būt aktīviem darba tirgū visu mūžu, mums katram nāksies atgriezties skolas un arī universitātes solā vismaz vienu vai pat vairākas reizes. Būtiskas izmaiņas jāpanāk gan izglītības saturā, gan formā, kā arī jāspēj sabiedriski un ekonomiski integrēt arvien vairāk gados vecāku cilvēku, domājot par aktīvās novecošanas pasākumiem, sudraba un aprūpes ekonomikas attīstību.
3. Jaunrades infrastruktūra vienlīdz svarīga kā tilti vai kabeļi. Definējam jaunradi kā centrālo ekonomiskā kapitāla veidu. Latvija nākotnē nesacentīsies ar zemām darbaspēka izmaksām. Tieši otrādi, Latvijā kā Eiropas valstī cilvēkkapitāls ir un būs vidēji dārgs. Lai tas būtu iespējams, ražošanas un pakalpojumu procesā jārada vai jāpievieno salīdzinoši liela vērtība. Izdoma, asprātīgs risinājums, izgudrojumi pievieno procesiem daudz lielāku vērtību. Latvijas salīdzinoši nelielais iedzīvotāju skaits neizbēgami nozīmē, ka jaunradē jāpiedalās plašam aktīvu cilvēku lokam. Pat ja pašlaik mums jaunrade un inovācija šādā plašā nozīmē šķiet nedaudz par augstu mērķēts, atliek tikai paraudzīties viņpus Baltijas jūrai, kur mūsu kaimiņu Ziemeļvalstu jaunrades potenciāls ir tikpat nozīmīgs ekonomikas faktors kā uzņēmējdarbības gars. Kultūras bagātības (kapitāls) ir jaunrades, nacionālās identitātes un reģionālās attīstības pamats. Latvija 2030 skaidri piedāvā kultūras kapitālu aktīvi izvērst kā plašās jaunrades vidi. Kultūras pieejamība tādēļ nepieciešama visā valstī. Aktīva kultūras mantojuma izmantošana jaunrades procesos ir veids, kā nepazaudēt kultūras vērtības. Aktīva kultūras diplomātija un Latvijas kultūras telpas veidošana ir pamatposms identitātes un reģionālās attīstības veidošanā.
4. Publiskās pārvaldes efektivitāte ir tieši proporcionāla pilsoniskās līdzdalības un tiešās demokrātijas pakāpei. Latvija 2030 tieši un arī salīdzinoši inovatīvi nosaka, ka pilsoniskā līdzdalība publisko lēmumu pieņemšanā ir visprātīgākais ceļš, kā uzlabot sociālo kapitālu jeb sabiedrisko saišu kvalitāti Latvijā. Publiskā pārvalde nav nekas cits kā aktīvu pilsoņu kolektīvu lēmumu pieņemšanas pašorganizācijas forma. Tās efektivitāte ir tieši proporcionāla saprātīgu pilsoņu līdzdalības intensitātei. Vidusšķiru raksturo līdzīgas dzīves iespējas un iemaņas mēģināt vēlreiz. Latvija 2030 norāda uz izveidojušos sociālekonomisko nevienlīdzību kā būtisku cilvēka un sociālā kapitāla degradēšanas mehānismu. Nevienlīdzīga pieeja izglītības, veselības un sociālajiem pakalpojumiem neļauj izvērsties cilvēku talantiem un spējām. Mazināt nevienlīdzību un veidot vidusšķiru ar darba tirgum pielāgotu elastīgu izglītības sistēmu ir darbības virziens, kas, ekonomikas konjunktūrai mainoties, ļauj cilvēkiem atjaunot iemaņas un atkal sekmīgi iekļauties apritē. Otrs virziens ir personisko aktīvu pieeja, kad pilsoņi uzņemas lielāku atbildību par savas labklājības nodrošināšanu, piemēram, ar kuponu vai attīstības kontu palīdzību.
5. Līdzās jaunrades un aprūpes ekonomikai arī zaļā jeb dabas resursu ekonomika ir Latvijas lielā neizmantotā iespēja. Latvija 2030 iesaka pilnā mērā ierēķināt dabas pakalpojumus ekonomiskajās transakcijās un veicināt aktīvu un daudzveidīgu dabas kapitāla apsaimniekošanu. Salīdzinājumam – Īrija pirms dažiem gadiem spēja gūt 270 miljonu eiro ienākumus gadā no saviem iedzīvotājiem par pakalpojumiem, ko viņi izmantoja, baudot atpūtu pie dabas. Mūsu ūdens – otrs tīrākais pazemes ūdens Eiropā – ir pilnīgi neizmantots resurss apstākļos, kad tīra ūdens piegāde kļūst par citu valstu ģeopolitisku un stratēģisku attīstības jautājumu.
6. Latvija ir atjaunojamo energoresursu lielvalsts. Latvija jau tagad ir Eiropas līdere atjaunojamo energoresursu izmantošanā. Taču Latvija 2030 īpaši uzsver to intensīvākas un plašākas izmantošanas pozitīvo ietekmi uz valsts maksājumu bilanci (nav jāmaksā valūtā par fosilo resursu importu) un reģionālo attīstību (koģenerācijas stacijas kā ekonomiskās aktivitātes lokālie epicentri). Stratēģija arī piedāvā rīcības virzienus, lai sabiedrība mainītu dzīvesveidu uz ilgtspējīgu un daudz prātīgāk izmantotu jau esošos resursus (it īpaši energoresursus).
7. Tieši pilsētu tīkli un pilsētu un lauku sadarbība turpmākajās desmitgadēs noteiks dzīves kvalitāti Latvijā. Stratēģija piedāvā līdzsvarotu telpiskās attīstības stratēģiju. No vienas puses, Rīgas un Latvijas reģionālais pozicionējums ar loģistiku, transportu, ekonomisko un kultūras aktivitāti, no otras puses – Latvijas pilsētu sadarbība, nevis sacensība kopīgu resursu izmantošanā. Cēsīm, Valmierai un Limbažiem nav jāsacenšas citai ar citu vai jākopē Rīga. Savietojot savus resursus un sadarbojoties, tām jātiecas uz augstāku dzīves kvalitāti nekā Rīgā.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam izstrāde pati par sevi ir bijusi bezprecedenta sabiedriskās līdzdalības prakse. 2008. gada vasarā, vēl tapšanas stadijā par tās izstrādi zināja 41% Latvijas iedzīvotāju. Stratēģijas izstrādē piedalījās vairāki desmiti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Process no pirmās dienas ir bijis atvērts, un stratēģijas tēmas un risinājumu versijas tika attīstītas, un šādās sarunās tad arī veidojās kopējais nākamās divdesmitgades uzstādījums.
Lai gan nopietnas alternatīvas tā arī līdz šim Latvija 2030 stratēģijai nav formulētas, šad tad tiek minēti vairāki iebildumi. Pirmkārt, kritika tiek izteikta par to, ka, pilnīgi pareizi konstatējot nopietnas negatīvas demogrāfiska rakstura tendences, netiek piedāvāti konkrēti risinājumi. Tiek piedāvāti rīcības virzieni cilvēkkapitāla kvalitātes uzlabošanai. Tieši tā. Stratēģija iesaka formulēt ilgtermiņa demogrāfisko, migrācijas politiku un lauku attīstības stratēģiju kā Latvija 2030 pavadošus ilgtermiņa uzstādījumus. Ne tāpēc, ka autori nedomātu par risinājumiem. Tieši otrādi, risinājumi ir vairāki un dažādi, tādi, kas strādā dažādos virzienos, un ne visi vērsti tikai uz dzimstības veicināšanu. Piemēram, dzimstības kāpums nekādi nerisina novecošanas jautājumus, vismaz tuvāko 20 gadu laikā noteikti. Svarīgāk par risinājumu nosaukšanu ir to izvēle un sabiedrisks konsenss kā izšķiroši faktori politikas noteikšanai. Latvija 2030, piemēram, nepiedāvā masveida imigrāciju kā risinājumu demogrāfiskās spriedzes mazināšanai. Nav arī izgudroti un lietoti paņēmieni, kā Latvijas iedzīvotāju skaitu tuvāko 20 gadu laikā varētu kaut vai saglabāt nemainīgu citādi, kā vien pieļaujot apjomīgu imigrāciju. Vai Latvijas sabiedrība ir gatava šādām būtiskām izmaiņām sabiedrības organizācijā un kultūrā? Domāju, ka vēl ne.
Tieši tāpēc Latvija 2030 apzināti netika iekļauts lielās migrācijas scenārijs un tās vietā izvēlēta koncentrēšanās uz pašu kapitālu – jeb tādas dzīves vides veidošanu, kas piesaistītu un noturētu pašu cilvēkus, sniegtu lielāku sociālo atbalstu iedzīvotājiem, it īpaši jaunām ģimenēm. Latvija 2030 risina cilvēku skaita samazināšanās jautājumu, taču bez migrācijas piedāvājuma vai bērnu pirkšanas ar pabalstu palīdzību. Un tieši tāpēc, ka uzsvars ir likts galvenokārt uz pašu spēkiem, neizbēgami ir sagaidāma zināma iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Otra iebilde ir par to, ka stratēģija veidota labajos gados un pašlaik, krīzes apstākļos, būtu nepieciešams šo to pārskatīt. Stratēģijā minētie riski jeb sekas no tālākas nākotnes ir pietuvojušās tagadnei straujāk. Demogrāfiskā slodze jau tagad tuvojas līmenim, kāds tika plānots, ierobežoto finanšu resursu dēļ izglītības sistēma ir jāreformē straujāk, skolu skaits samazinās jau tagad. Arī uzticības krišanās daudziem politiskās sistēmas elementiem straujāk veicina pasākumus pilsoņu līdzdalības kāpināšanai. Galu galā, valsts parāda palielināšanās neizbēgami spiež gan domāt ilgtermiņā, kā aizņemto atdot, gan kalpo kā ierobežojums bezatbildīgiem īstermiņa lēmumiem. Citiem vārdiem, krīze saasina un sakāpina rīcības aktualitāti, liekot iespringt pamatīgāk un ātrāk.
Skaidrs, ka nākamajos 20 gados Latvija 2030 vadlīnijas nāksies ik pa brīdim piekoriģēt. Tomēr, ja grib iziet no meža, kā orientieris ir jāizvēlas nevis tuvākais krūms, bet gan kāds skaidri saredzams koks lielākā attālumā. Uz to ejot, var apmest līkumu kādai bedrei un nelīst tieši pa dzelkšņiem. Ja tāda tālāka orientiera nebūtu, ātri vien kāds krūmājs novirzītu mūs sānis. Latvija 2030 piedāvā šādu orientieri – pēc 20 gadiem Latvijā ir 2 miljoni iedzīvotāju ar IKP uz vienu iedzīvotāju 27 tūkstoši eiro un ienākumu sadalījumu, tuvinātu Skandināvijas valstīm (Džini indekss 0.30), visi runā latviski un spēj saprātīgi pārvaldīt savu valsti tā, ka citiem ir ko mācīties.
Avots: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijā
