Reģionu institūcijas ir veidojušās, sākot no 1997.gada, pēc pašvaldību iniciatīvām kopīgai attīstības plānošanai. Saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu, Latvijā ir izveidoti pieci plānošanas reģioni – Kurzemes plānošanas reģions, Latgales plānošanas reģions, Rīgas plānošanas reģions, Vidzemes plānošanas reģions un Zemgales plānošanas reģions. Plānošanas reģiona teritorijas saskaņā ar pašvaldību iesniegtajiem priekšlikumiem nosaka 2003.gada 25.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.133 „Noteikumi par plānošanas reģiona teritorijām”.
Plānošanas reģiona kompetence ir nodrošināt reģiona attīstības plānošanu, koordināciju, pašvaldību un citu valsts pārvaldes iestāžu sadarbību, t.sk.:
-
noteikt reģiona ilgtermiņa attīstības pamatprincipus, mērķus un prioritātes;
-
sadarbībā ar pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm izstrādāt, vadīt un uzraudzīt ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentu (teritorijas plānojuma un attīstības programmas) izstrādi un ieviešanu;
-
sagatavot atzinumus par nacionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu atbilstību plānošanas reģiona interesēm;
-
izvērtēt un sniegt atzinumus vietējo pašvaldību vai privātpersonu projektu iesniegumiem par reģionālās attīstības valsts atbalsta saņemšanu.
Pirms Reģionālas attīstības likuma grozījumiem, likumā nebija noteikts plānošanas reģiona statuss, un līdz ar to nebija noteikta šīs iestādes atrašanās vieta valsts pārvalžu iestāžu sistēmā. Tādējādi bija izveidojusies situācija, ka Reģionālās attīstības likumā noteiktās valsts pārvaldes funkcijas īstenoja nevalstiskas organizācijas – biedrības (nodibinājumi).
Reģionālās attīstības likuma grozījumi, kas stājās spēkā 2006.gada 1.augustā, paredz, ka plānošanas reģions ir atvasināta publiska persona. Tās lēmējorgāns ir Plānošanas reģiona attīstības padome.
Lai īstenotu plānošanas reģiona kompetenci, Plānošanas reģiona attīstības padome apstiprina plānošanas reģiona nolikumu un budžetu, var izveidot, reorganizēt un likvidēt plānošanas reģiona iestādes un kapitālsabiedrības, lemt par dalību biedrībās un nodibinājumos, kā arī deleģēt privātpersonai atsevišķus pārvaldes uzdevumus.
