Ņemot vērā demogrāfiskās situācijas attīstības tendences (iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos) un to ietekmi uz valsts ekonomisko attīstību, lielu nozīmi iegūst sociālās drošības sistēmas ilgtermiņa stabilitāte. Iespēja saņemt sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus ir viens no rādītājiem, kas raksturo sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju dzīves kvalitāti un veicina viņu reintegrāciju sabiedrībā. Lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, paplašinātu to klāstu un pietuvinātu pakalpojumus personas dzīvesvietai, nepieciešams sakārtot un modernizēt sociālo pakalpojumu sistēmas infrastruktūru un nodrošināt pašvaldību institūcijām atbalstu alternatīvo aprūpes pakalpojumu attīstīšanai.
Ģimene ir sabiedrības struktūras pamatvienība, tajā aizsākas sabiedrības fiziskā atjaunināšanās un notiek morālo vērtību pārmantošana. Atbalsts ģimenēm veicina ne tikai pabalstu saņēmēju, bet arī visas sabiedrības labklājības veicinātājām.
Valsts politika demogrāfiskās situācijas uzlabošanai galvenokārt vērsta divos virzienos – bērnu tiesību aizsardzība/bērnu un ģimenes tiesības un valsts atbalsta sniegšana ģimenēm ar bērniem sociālās drošības sistēmas ietvaros.
Atbalsts ģimenēm var izpausties arī kā tādas dzīves un darba vides veidošana, kas atvieglo vecākiem iesaistīšanos darbā, ļauj apvienot darbu ar rūpēm par ģimeni - elastīgas darba formas un iespēja aprūpējamiem ģimenes locekļiem piekļūt atbilstošiem aprūpes pakalpojumiem. Nepietiekama ir sociālās atstumtības riskam pakļauto grupu bērnu un jauniešu (bērnu un jauniešu ar nepabeigtu pamatizglītību, ar zemu motivāciju, no nelabvēlīgām ģimenēm, bāreņu, kā arī bērnu un jauniešu ar speciālām vajadzībām) integrācija izglītības sistēmā un darba tirgū. Nepieciešams radīt sākotnējos priekšnosacījumus jaunāko sabiedrības locekļu veiksmīgai sociālajai integrācijai, attīstot sociālās rehabilitācijas sistēmu un veicinot bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu audzināšanu ģimenēs.
PIEMĒRI
